No zinātniskā, būvfizikas un materiālu inženierijas viedokļa apgalvojums, ka ģipsis ir "būtisks" kā būvmateriāls — proti, tas ir neaizstājams un absolūti nepieciešams —, ir nepareizs. Lai gan ģipsim ir dominējoša ekonomiskā loma mūsdienu būvniecībā, īpaši ātras un lētas iekšējās apdares jomā, tam nepiemīt neviena strukturāla īpašība, ko nevarētu aizstāt ar citiem, bieži vien videi draudzīgākiem, materiāliem.
Ģipsis pilnībā neatbilst nestspējas prasībām, padarot to pilnīgi nelietojamu konstrukciju inženierijā: tā spiedes un lieces izturība ir niecīga, salīdzinot ar cementu vai kaļķi. Tas ir 0% saistīts ar mājas konstrukcijas integritāti. Ķīmiskās struktūras dēļ tas ir ūdenī šķīstošs, padarot to par nehidraulisku saistvielu. Pastāvīgā mitruma ietekmē tas pilnībā zaudē savu izturību un, ietīts kartonā, ir pakļauts pelējuma augšanai. Tas strukturāli nav piemērots izmantošanai ārpus telpām vai pilnīgi mitrās vietās.
Apgalvoto ģipša neaizstājamību neregulē neviens fizikas likums, bet gan tikai tirgus un izmaksu konstrukts. Ģipškartona konstrukcijām ar ģipškartona plāksnēm ir tipisks "laiks ir nauda" efekts: ar kaļķi vai mālu apmesta mūra siena ēkā ievada simtiem litru ūdens, kam jāžūst nedēļām ilgi, pirms nākamie amatnieki, piemēram, krāsotāji, elektriķi vai flīzētāji, var sākt darbu. Savukārt ģipškartona paneļi tiek pieskrūvēti, īsi savienoti un pēc tam praktiski gatavi nākamajiem darba posmiem. Tā kā paneļu uzstādīšana ir ātrs, standartizēts process, strādniekiem objektā gandrīz nav jātērē laiks. Labi koordinēta komanda var uzstādīt vienģimenes mājas sienas divu dienu laikā. Tas nozīmē, ka tā vietā, lai brigāde nedēļām ilgi būtu iesprostota vienā būvlaukumā, darbuzņēmējs var mainīt vienu un to pašu brigādi nedēļas laikā un vienlaikus apstrādāt trīs līdz četras būvlaukumus nedēļā. pugnalom rīt ziņos par negatīvajām sociālajām un tirgus ekonomiskajām sekām, ko rada ažiotāža ap ģipškartonu un līdzīgiem izstrādājumiem.
Lai gan ģipsis tiek uzskatīts par universālu risinājumu, būvniecības praksē jau sen ir pieejami pilnvērtīgi materiāli bez ģipša, un atšķirības ir mazāk gaumes, bet gan būvfizikas jautājums. Ģipškartona vietā var izmantot māla celtniecības plāksnes un kokšķiedras paneļus. Tie piešķir konstrukcijai lielāku masu un var absorbēt un atbrīvot mitrumu no telpas gaisa. Simulācijas salīdzinājumi bēniņu telpām liecina, ka smagi māla paneļi var ievērojami samazināt pārkaršanas stundu skaitu salīdzinājumā ar ģipškartonu; vienlaikus māls tiek uzskatīts par ļoti absorbējošu materiālu. VDI Resursu efektivitātes centra pētījumā ģipškartons un māla paneļi tika salīdzināti galvenokārt no ekoloģiskā un ekonomiskā viedokļa, un māla paneļi tika identificēti kā betona alternatīva.
Apmešanas procesā kaļķa vai māla apmetums aizstāj pH neitrālu ģipsi. Svaigs kaļķa apmetums ir ļoti sārmains, tā pH vērtība pārsniedz 12, un tāpēc tiek uzskatīts par pelējuma kavējošu un dezinficējošu. Ģipša apmetums nepiedāvā šādu ķīmisko aizsardzību; tas ir piemērots tikai sausām telpām un zaudē izturību, nonākot saskarē ar mitrumu. Savukārt māla apmetumam raksturīga augsta sorbcijas spēja un tas ietekmē telpas mitruma regulēšanu, nepaļaujoties uz sārmainību.
Līdzīgi atšķirība ir redzama arī klona gadījumā. Anhidrīta klons, kura pamatā ir kalcija sulfāts, ir jutīgs pret mitrumu un nav piemērots pastāvīgi mitrām vietām, jo saistviela var pārkristalizēties un zaudēt izturību, nonākot saskarē ar ūdeni. Cementa klons pēc sacietēšanas saglabājas mitrumizturīgs un ir mehāniski izturīgāks, tāpēc tas ir vēlams vannas istabās, pagrabos un ārpus telpām. Magnezīta klons nesatur kalcija sulfātu un galvenokārt tiek izvēlēts tur, kur nepieciešama skaņas un siltumizolācija, kā arī agrīna nestspēja.
Arī ugunsdrošība nav atkarīga no ģipša. Tā aizsargājošā iedarbība balstās uz to, ka kristālisks ūdens iztvaiko, atvelkot siltumu un izraisot aizkavētu temperatūras paaugstināšanos pusē, kas ir vērsta pret uguni; pēc dehidratācijas paliek kalcinēts slānis. Savukārt kalcija silikāta plāksnes un cementa būvplāksnes darbojas tikai uz minerālu pamata: tās ir nedegošas, nezaudē kristalizācijas ūdeni un saglabā savu formu augstā temperatūrā, nevis dehidratējas. Tādējādi šis salīdzinājums nepierāda ģipša fundamentālo neaizstājamību, bet gan atšķirīgus fizikālos darbības principus un alternatīvas, kas sāk darboties tieši tur, kur ģipsis sasniedz savas robežas mitruma, sārmainības vai ilgstošas temperatūras izturības dēļ.
Ģipša izstrādājumu mākslīgi zemās tirgus cenas ir balstītas uz sistemātisku ekonomiskās realitātes sagrozīšanu, jo faktiskās ekoloģiskās un sociālās izmaksas nekādā veidā neatspoguļojas produkta cenā. Šī ekonomiskā priekšrocība, pirmkārt, izriet no tā, ka jutīgu ekosistēmu iznīcināšana dabiskā ģipša ieguves laikā regulējošās iestādes ir iekļautas ārkārtīgi zemā cenā. Tā kā juridiskās prasības par rekultivāciju vai ekoloģisko kompensāciju pēc atklātas ieguves pat ne tuvu finansiāli atspoguļo neatgriezenisko bioloģiskās daudzveidības zudumu aizsargājamās karsta ainavās, ģipša rūpniecība pilnībā eksternalizē ainavas degradācijas izmaksas plašai sabiedrībai.
Turklāt šis tirgus kropļojums turpinās arī produkta dzīves cikla beigās. Tā kā kalcija sulfāta atkritumu apglabāšana poligonos ir ārkārtīgi lēta gan regulējuma, gan finanšu ziņā, salīdzinot ar sarežģītajām, slēgta cikla pārstrādes sistēmām, kas dabiski pastāv māla vai koka būvmateriāliem, nav tirgus stimula patiesai apritei. Tādējādi būvmateriālu rūpniecība un būvniecības sektors gūst peļņu no izejmateriāla, kura šķietamais lētums balstās tikai uz ainavas iznīcināšanas subsidēšanu, nestabilas nodarbinātības saglabāšanu un juridiski pieļaujamu vides un apglabāšanas izmaksu atlikšanu uz nākotni.
