Cilvēka valodas apstrāde balstās uz neironu savienojumiem starp valodas apgabaliem smadzenēs. Šis valodas tīkls, kas nodrošina informācijas apmaiņu starp nervu šūnām, iepriekš tika uzskatīts par unikālu cilvēkiem. Tagad pētnieki ir veikuši svarīgu atklājumu par mūsu valodas evolūcijas attīstību: Maksa Planka Cilvēka kognitīvo un smadzeņu zinātņu institūta vadībā un sadarbībā ar Maksa Planka Evolūcijas antropoloģijas institūtu un Alfreda Vegenera institūtu viņi pirmo reizi ir pierādījuši šādu savienojumu šimpanžu smadzenēs.
Šis tiešais nervu šķiedru kūlītis, ko sauc par arkveida saišķi (AF) un kas savieno cilvēku valodas apgabalus, ir saistīts ar vidējo temporālo daivu (MTG) ne tikai cilvēkiem, bet arī šimpanzēm, kas iepriekš nebija zināms. "Mūsu rezultāti liecina, ka valodai izšķirošā neironu arhitektūra cilvēkiem nav radusies pilnīgi no jauna," skaidro pirmais autors Janniks Bekers. "Tā, visticamāk, attīstījās no evolucionāri vecākas, iepriekš pastāvošas struktūras. Šimpanzēm savienojums ir daudz vājāks nekā cilvēkiem, un tāpēc tas, iespējams, nepieļauj sarežģītu cilvēku valodu."
Pētījuma ietvaros pētnieki, izmantojot augstas izšķirtspējas magnētiskās rezonanses attēlveidošanu, varēja pārbaudīt arī džungļos dzīvojošu savvaļas šimpanžu smadzenes, kuras bija mirušas dabiski. "Ar iepriekš nesasniegtu precizitāti mēs varējām vizualizēt nervu šķiedru detalizētu gaitu starp dažādām smadzeņu zonām," skaidro pētījuma vecākais autors Alfrēds Anvanders, aprakstot metodi. Tika konstatēts, ka visās divdesmit pārbaudītajās šimpanžu smadzenēs bija konstatējams šāds nervu šķiedru saišķa savienojums ar mediālo temporālo daivu – pazīme, kas iepriekš tika uzskatīta par tikai cilvēkiem raksturīgu.
Kā raksta pētījuma autori, visticamāk, šī neironu arhitektūra, kas atbalsta sarežģītu komunikāciju, jau pastāvēja cilvēku un šimpanžu pēdējam kopīgajam sencim pirms septiņiem miljoniem gadu un ļāva attīstīt valodu cilvēkiem. Tomēr, tā kā cilvēku un šimpanžu kopīgā senča smadzenes nav saglabājušās, mūsu valodas pamatu evolūcijas attīstību var izskaidrot tikai salīdzinot ar mūsu tuvākajiem radiniekiem – šimpanzēm.
"Iepriekš tika pieņemts, ka valodas anatomiskās struktūras parādījās tikai cilvēkiem. Mūsu rezultāti tagad maina izpratni par valodas un kognitīvo spēju evolūcijas attīstību kopumā," skaidro Andžela D. Frīderiči, pētījuma līdzautore un MPI CBS Neiropsiholoģijas katedras direktore.
"Mūsu starptautiskajā konsorcijā ar partneriem no Āfrikas medību rezervātiem un glābšanas centriem, kā arī Eiropas zooloģiskajiem dārziem mēs varēsim sasaistīt lielo pērtiķu mūža uzvedības datus ar smadzeņu datiem, ko mēs apkopojam," uzsver Janniks Bekers. Tas ļaus mums rūpīgāk izpētīt lielo pērtiķu kognitīvo spēju neiroloģisko pamatu.
oriģinālās publikācijas
Janiks Bekers, Kornēlijs Eihners, Maikls Pakets, Kristians Boks, Sedriks Žirārs-Butuzs, Kārstens Jēgers, Tobiass Grīsle, Tobiass Dešners, EBC konsorcijs, Filips Guncs, Romāns M. Vitigs, Katrīna Krokforda, Andžela D. Frīderiči, Alfrēds Anvanders:
“Garā arkveida saišķis savvaļas un nebrīvē turētos šimpanzēs kā potenciāls valodas tīkla strukturāls priekštecis”
Iekļauts: Nature Communications https://www.nature.com/articles/s41467-025-59254-8
Lasīt arī
Šimpanzes izmanto ļoti ģeneratīvu vokālās komunikācijas sistēmu | Pugnalom
Šimpanzes pirmās palīdzības sniegšanai izmanto ārstnieciskās lapas | Pugnalom
