Pētnieki Dienvidāfrikā ir atklājuši jaunas norādes par to, kā mūsu fosilie cilvēku radinieki, iespējams, ir izmantojuši savas rokas. Amerikas Dabas vēstures muzeja pēcdotorantūras pētnieka Samara Sjedas vadībā un sadarbībā ar Maksa Planka Evolūcijas antropoloģijas institūta, Vitvatersrandas Universitātes, Kentas Universitātes, Djūka Universitātes un Nacionālās ģeogrāfijas biedrības pētniekiem, komanda pētīja pirkstu kaulu morfoloģijas atšķirības un atklāja, ka Dienvidāfrikas hominīni atšķīrās ne tikai pēc veiklības, bet arī pēc kāpšanas spējām.
Jaunajā pētījumā uzmanība pievērsta diviem gandrīz pilnīgiem fosiliju roku skeletiem, kas atrasti Dienvidāfrikā. Viens ir Australopithecus sediba roka , kas pirmo reizi tika atklāta 2010. gadā Malapas atradnē un ir aptuveni divus miljonus gadu veca. Otrs rokas skelets pieder jaunākam, bet, iespējams, vēl mīklainākam Homo naledi , kas pirmo reizi tika atklāts 2015. gadā dziļi Rising Star alu sistēmā un ir aptuveni 250 000 gadu vecs.
Neviens no hominīniem nav atrasts tiešs saistījums ar akmens darbarīkiem, taču vairāki to roku un plaukstu locītavu morfoloģijas aspekti liecina, ka tiem piemita roku veiklība, kas ir daudz līdzīgāka cilvēku veiklībai nekā mūsdienu šimpanžu un gorillu veiklībai. "Tā kā Dienvidāfrikā ir atrasti akmens darbarīki, kas datējami vismaz ar 2,2 miljoniem gadu (un pat 3,3 miljoniem gadu Austrumāfrikā), un daudzi primāti ir izcili akmens darbarīku lietotāji, nav pārsteidzoši, ka arī A. sediba un H. naledi bija prasmīgi darbarīku lietotāji. Tomēr joprojām nav skaidrs, kā tieši viņi izmantoja darbarīkus un vai viņi ar tiem rīkojās līdzīgi," saka pētījuma galvenā autore Treisija Kivela.
Turklāt abām sugām, A. sediba un H. naledi , ir atrasti daudzi skeleta kauli , kuriem piemīt pērtiķiem līdzīgas iezīmes, īpaši augšējo ekstremitāšu kauli, kas varētu būt bijuši noderīgi kāpšanai. Paleoantropoloģijā jau sen ir diskusiju objekts par to, vai šīs pazīmes atspoguļo šo sugu faktiskas kāpšanas spējas vai ir tikai kāpēja senča evolūcijas paliekas.
Lai atbildētu uz šiem jautājumiem, Sjeda un viņas komanda pētīja atšķirības A. sediba un H. naledi pirkstu iekšējā struktūrā — garozā . Kauls ir dzīvi audi, kas dzīves laikā var pielāgot savu struktūru skeletam radītajām slodzēm un deformācijām. Tas kļūst biezāks lielākas slodzes zonās un plānāks mazākas slodzes zonās. Tādēļ atšķirības iekšējās garozas biezumā var sniegt jaunu ieskatu par to, kā šīs divas hominīnu fosilijas, iespējams, faktiski izmantoja savas rokas savas dzīves laikā.
“Mēs atklājām, ka A. sediba un H. naledi pirkstu kortikālā kaula struktūrā ir atšķirīgas funkcionālas iezīmes,” saka pētījuma pirmais autors Samars Sjeda. A. sediba kortikālā kaula sadalījums vairuma pirkstu proksimālajos un vidējos falangos atgādina lielo pērtiķu kaulus. Tomēr īkšķa un mazā pirkstiņa kauli ir līdzīgāki cilvēku kauliem. Sjeda secina, ka “šie divi pirksti, visticamāk, atspoguļo potenciālas lietošanas signālus, jo tie tiek mazāk izmantoti vai noslogoti kāpšanas vai pārvietošanās laikā karājoties. Kad mēs saistām šos atklājumus ar A. sediba ievērojami garo, cilvēkam līdzīgo īkšķi , tas liek domāt, ka A. sediba izmantoja savu roku gan instrumentu lietošanai, gan citām veiklību prasošām aktivitātēm, kā arī kāpšanai.”
Turpretī H. naledi pārsteidzoši uzrāda cilvēkam līdzīgas iezīmes proksimālajos pirkstu kaulos (kaulos, kas savienojas ar plaukstu), savukārt tā vidējo pirkstu kauliem (kauliem pirkstu vidū) ir vairāk pērtiķiem līdzīgu īpašību. "Šis atšķirīgais modelis mūs pārsteidza un liek domāt, ka H. naledi, iespējams, izmantoja un spriegoja dažādas pirkstu daļas dažādos veidos," saka Sjeda. Šāda veida spriegums ir raksturīgs noteiktiem satvēriena veidiem, ko joprojām izmanto mūsdienās, piemēram, alpīnistu plaši izmantotajam satvērienam, kur virsma tiek satverta galvenokārt ar pirkstu galiem. H. naledi ir arī neparasti izliekti pirkstu kauli, īpaši hominīnam, kas dzīvoja aptuveni vienlaikus ar mūsu sugas agrākajiem pārstāvjiem Homo sapiens . Tas ir vēl viens pierādījums tam, ka tas izmantoja rokas pārvietošanai.
Lai gan ir nepieciešami turpmāki pētījumi, lai noteiktu, vai H. naledi, iespējams, izmantoja gofrētus rokturus vai kāpa pa klintīm, ir skaidrs, ka visas cilvēka evolūcijas gaitā Dienvidāfrikas paleolīta ainava piedāvāja dažādus veidus, kā apvienot uzlabotu veiklību instrumentu lietošanā un pārtikas apstrādē ar pastāvīgu nepieciešamību izmantot rokas kāpšanai gan kokos, gan klintīm. "Šis pētījums sniedz papildu pierādījumus tam, ka cilvēka evolūcija nav lineāra pāreja no divkājainības uz pastāvīgi uzlabotu instrumentu lietošanu, bet gan to raksturo dažādi "eksperimenti", kas līdzsvaroja nepieciešamību pēc mijiedarbības un pārvietošanās tā laika dzīvotnēs," saka Kivels.
oriģinālās publikācijas
Samars M. Saeda, Kristofers Dž. Danmors, Metjū M. Skiners, Lī R. Bergers, Stīvens E. Čērčils, Bernhards Zipfels, Treisija L. Kivela
Falangas kortikālā kaula sadalījums atklāj atšķirīgu veiklības un kāpšanas uzvedību Australopithecus sediba un Homo naledi
Zinātnes sasniegumi, 14. gada 2025. maijs
Lasīt arī
Šimpanzes izmanto ļoti ģeneratīvu vokālās komunikācijas sistēmu | Pugnalom
2022. gadā atrastie sejas fragmenti ir vecākie Eiropā | Pugnalom
